Rīgas domē Irina Lando uzstājās ar referātu par mūsdienu tendencēm izglītībā un pieskārās ne visai patīkamām tēmām. Kā zināms, funkcionālā analfabētisma sekas sāka izjust ASV un Lielbritānija, pēc tam arī citas valstis.
Daudzi jaunieši, neskatoties uz to, ka ir beiguši skolu un zina visus burtus un prot lasīt, lasīto nespēj saprast. Mēs nerunājam par viegliem tekstiem, bet gan par sarežģītu literatūru un fundamentālām mācību grāmatām, kuru izpratnei nepieciešams zināms intelektuālās attīstības līmenis.
Protams, daudzi no mums ir pamanījuši, ka vārds “skolēns” vairs neizklausās lepni un ka ne tik bieži klasē var redzēt gudras acis. Arvien biežāk maksas augstskolu studenti mācās nevis studēt, bet sarunāt ar pasniedzēju, kas jādara, lai nokārtotu eksāmenu. Tā, piemēram, ja skolotājs atsakās pieņemt ieskaiti vai eksāmenu no studenta maksas augstskolā, viņš bieži var dzirdēt, ka tad students aizvedīs savu naudu uz kaimiņu augstskolu. Vai arī cits piemērs - students saka, ka neapmeklēs lekcijas, bet tā vietā rakstīs eseju.
Tirgus attiecības neietekmē augstāko izglītību. Izglītība vairs nav vērsta uz tiem, kam ir prāts mācīties, bet gan uz tiem, kas var maksāt. Sacensības augstskolās vairs nav sacensības par prātu, bet bieži vien sacensības par vecāku maciņiem.
Šāda pieeja noved pie augstākās izglītības devalvācijas. Un, ja Eiropas valstis jau saskaras ar sekām, kas notiek ar jauniešiem, ja skolas laikā viņi nemācēja mācīties un nebija izveidoti domāšanai nepieciešamie procesi - tas ir, kritiskā domāšana, spēja iegūtās zināšanas saprast, uztvert, analizēt un pielietot, tad šādas tuvredzības sekas izglītības jomā mēs tikai tagad sākam redzēt darba tirgū.
Mācīšanās ir process, kas attīsta intelektu. Un Eiropas valstis tagad saskaras ar intelektuālās nevienlīdzības problēmu. Mīkstās izglītības sistēma, kurā neviens nevienam neko nespiež, ir novedusi pie tā, ka lielākā daļa skolēnu vairs nevar piespiest sevi saprast sarežģītus tekstus, domāt vai lasīt.
Saskaroties ar jebkuru jaunu materiālu, ko students nevar saprast un atcerēties uzreiz, vienkāršākais veids ir pateikt: "Bet mani tas neinteresē." Bet pasaulslavenais zinātnieks Ļevs Vigodskis, uz kuru pastāvīgi atsaucas atzītas autoritātes, īpaši uzsvēra, ka spēja attīstīt interesi par neinteresantām lietām liecina par cilvēka garīgās attīstības līmeni.
Ikvienam no mums ir par ko padomāt, kad dzirdam, ka mūsu bērni nevar piespiest sevi vēlreiz pielikt pūles, lai piespiestu smadzenes saprast. Piekrītiet, mūsdienu jaunatnei apgalvojums “es atpūšos un palasīšu grāmatu” izklausās bezjēdzīgs. "Kā tas ir? Es nesaprotu, vai jūs dodaties atpūsties vai lasīt?" Jo daudziem lasīšana ir kļuvusi par smagu darbu, un lasītā izpratne ir atsevišķs jautājums.
Jebkuras valsts interesēs ir domāt par nākotni. Un nākotne ir atkarīga no tiem, kas var strādāt, nopelnīt un dot ieguldījumu savas valsts ekonomikā. Ir pienācis laiks ieviest jaunas intensīvas metodes izglītības procesā. Par to savā runā runāja Irina Lando, zinātņu doktore menedžmentā, licencētā Lando® mācību centra direktore un dibinātāja.