Irina Lando vadīja seminārus simtiem vecāku par to, kā strādāt ar bērniem brīvdienās, kā attīstīt atmiņu un uzmanību un kā ieinteresēt bērnu mācīties.
Kā stāsta paši skolēni un vecāki, mācīties licencētajā Lando mācību centrā ir interesanti. Daudzi cilvēki jautā, kāpēc viņi to nemāca skolā. Fakts ir tāds, ka garīgās enerģijas patēriņa ziņā skolotāja darbs nāk uzreiz pēc kalnrača darba. Bet tā ir taisnība, ja skolotājs atdod visu. Nejauciet šo apgalvojumu ar stundas pasniegšanu skolā vai lekcijas lasīšanu universitātē. Pasniedzējs un skolotājs nepavisam nav viens un tas pats.
Katru tēmu var pasniegt tā, lai radītu interesi par tēmu. Taisnības labad jāatzīmē, ka tas darbosies, ja skolēns būs gatavs saprast un uztvert, nevis tikai sēdēt un gaidīt, lai nodarbības laikā viņu aizraus un izklaidēs.
Vecākus ļoti ieinteresēja divas jaunas problēmas, kas kļūst arvien redzamākas mūsdienu pasaulē. Pirmā problēma ir intelektuālā nevienlīdzība, bet otrā – vienlīdzīgu iespēju principa pārkāpums. Mums šķiet, ja visi bērni iet skolā, tad viņi visi var mācīties. Diemžēl, kā rāda prakse, tas tā nav. Mūsdienu izglītības sistēma nav vērsta uz stiprajiem. Ja gribi, mācies, nē, neviens tevi nepiespiedīs. Lai valsts netērētu papildus naudu to pārkvalificēšanai, kuri tik un tā netaisās mācīties, bērns vienkārši tiks pārcelts uz nākamo klasi, garantējot viņam konstitucionālās tiesības uz izglītību. Bet nevienam nav pienākuma viņu mācīt.
Vācijā vecāki labi apzinās, ka, sūtot bērnu pirmajā klasē, viņi izlemj visu viņa turpmāko likteni. Izglītības sistēma tiek īstenota caur trīs veidu skolām. Pēc vienas skolas jūs varat doties uz augstskolu, pēc otrās - uz tehnikumu vai koledžu, bet pēc trešās - jums vienkārši tiks izsniegta apliecība, ka esat pabeidzis mācības skolā. Pāriet no vienas skolas uz otru nevarēs, ja vien bērns, protams, nebūs ģēnijs. Tādējādi vecāki, atkarībā no sava finansiālā stāvokļa, stiprajām pusēm un iespējām, izlemj, par ko viņu bērns var kļūt nākotnē.
Mūsu valstī šāds iedalījums oficiāli nepastāv, taču mēs visi zinām, kurās augstskolās, no kurām skolām skolēni var iestāties.
Piemēram, Kanādā izglītības sistēma ir strukturēta tā, ka neviens nevienu nespiež mācīties līdz devītajai klasei, bet, kad nonāc desmitajā klasē, sākas mežonīgs skrējiens. Ja līdz šim brīdim bērns nav iemācījies mācīties, viņš vienkārši nevarēs turpināt izglītību. Un augstskolās jāsacenšas ar studentiem no Ķīnas, kuri ir pieraduši pie stingras disciplīnas un pēc ķīniešu tradīcijām ir gatavi grauzt zinātnes granītu divdesmit stundas dienā, pretējā gadījumā viņi cietās iekšējās konkurences apstākļos zaudēs. Turklāt ķīniešu kultūra ir vērsta uz ideju, ka jauniešiem ir jācieš, smagi jāstrādā un jāatdod labākais, lai viņi vecumdienās varētu atpūsties.
Amerikas Savienotajās Valstīs jautājums par izglītības līmeņa paaugstināšanu tika izskatīts valsts līmenī pēc tam, kad tika aprēķināts, cik valsts kasei izmaksā tā sauktais nabadzības loks. Pieaugušie, kuriem nav izglītības, pelna vismaz trīs reizes mazāk nekā tie, kuri turpināja mācības. Cilvēki bez izglītības ir spiesti pavadīt daudz vairāk laika darbā, jo viņi strādā ar nekvalificētu un zemu atalgojumu. Lai palielinātu savas ģimenes ienākumu līmeni, viņi ir spiesti strādāt pusotru līdz divas reizes. Tā rezultātā viņi nevar veltīt pietiekami daudz laika savu bērnu attīstībai. Bērni piedzīvo pedagoģisko nolaidību. Šie bērni nelasa un viņiem nav mācībām nepieciešamo prasmju. Viņi neturpina mācības un ir spiesti meklēt darbu, kurā nav nepieciešamas īpašas prasmes. Viņi arī pelna ar rokām, nevis ar galvu, un šis darbs ir maz atalgots. Nabadzības loks ir noslēdzies.
Irina Lando ir vadījusi seminārus simtiem vecāku un skolotāju. Regulāri vada meistarklases skolās un augstskolās.
Bija ļoti patīkami, ka vecāki bija tik atsaucīgi un uzdeva daudz jautājumu. Mums bija produktīvs dialogs.